Degu

Degu latīņu nosaukums ir Octodon Degus. Brīvībā degu dzīvo ap 15 gadiem, bet nebrīvē reti izdzīvo līdz 10 gadiem, biežāk – 5–7 gadus.

Ir četras galvenās un svarīgākās lietas, ko saņemot degu jutīsies labi: pilnvērtīgs ēdiens, ūdens, uzmanība un tīrs un plašs mājoklis.

Izcelsme

Degu – kalnainu Dienvidamerikas apgabalu dzīvnieks, kas cēlies no Bolīvijas, Argentīnas, Čīles līdzenumiem. Pēc izcelsmes šis dzīvnieks biežāk tiek klasificēts kā jūrascūciņas, truši un zaķi, nevis īstie grauzēji.

Brīvībā degu dzīvo lielās kolonijās un bieži sastopami sausos līdzenumos, kas atrodas 1200 metru augstumā virs jūras līmeņa. Šiem dzīvniekiem patīk atklātas, akmeņainas vai pat kalnainas vietas. Klinšainās un stāvās vietās degu izrok alas ar daudziem izeju, kas ir nepieciešamas, lai grauzējs justos droši un neaizsniedzams. Katru izeju degu spēj lieliski noslēpt ar akmeņiem, lai izvairītos no nevēlamiem viesiem. Šāda veida grauzēju alas ir pietiekami plašas un sastāv no daudzām atsevišķām telpām, kurās tie veido ligzdas un uzkrāj pārtikas rezerves.

Izskats

Pēc formas degu atgādina smilšpeli, taču tā purniņš vairāk līdzinās vāveres vai šinšillas purniņam. Tas ir pelēkbrūnas kažokādas, krēmkrāsas vēdera un kakla zīdītājs ar diezgan lielām ausīm, garu, ar īsiem matiem apaugušu asti, kas beidzas ar melnu "suku".
Pieauguša degu ķermeņa garums ir apmēram 15 cm. Astes garums – 7,5–13 cm. Svars – 170–300 g.

Rakstura īpašības

Degu – ļoti zinātkārs, inteliģents, aktīvs, drosmīgs, nemierīgs, uzmanību prasošs dzīvnieks. Ņemot vērā to, ka dabiskā vidē šāda veida dzīvnieki dzīvo kolonijās, tāpēc tie īpaši mīl socializēties, ieteicams turēt vairākus. Aktīvāki un sabiedriskāki šie grauzēji ir dienas pirmajā pusē un vēlā pēcpusdienā. Ar degu noteikti nebūs garlaicīgi saimniekam, it īpaši, ja grauzējs būrī dzīvos viens. Saimnieka rādītā uzmanība viņam būs ļoti patīkama un pieņemama, turklāt daudz ātrāk izdosies to pieradināt. Neskatoties uz to, ka dabiskā vidē dzīvojošie degu ir ļoti bailīgi, uzmanīgi un mīl slēpties, turēti mājās tie viegli ļaujas pieradināšanai. Dzīvnieks ātri pierod pie rokām, mīl, kad to glāsta un kutina aiz ausīm.

Degu ir diezgan inteliģents dzīvnieks. Tas viegli atpazīst dažādas skaņas vai cilvēku balsis. Tas palīdz tam atpazīt savu saimnieku vai personu, kas to iepriekš sāpinājusi. Nepārspējamā degu ziņkāre un drosme reizēm var nogalināt arī to pašu vai radīt ļoti nopietnas problēmas tā saimniekam. Īpaši tos jāaizsargā no suņiem, kaķiem un pat putekļsūcējiem, jo iedrošināts dzīvnieks var vienkārši vēlēties ar tiem iepazīties tuvāk. Ziņkāres vadīts degu nepalaid garām iespēju nogaršot visu, ko vien atrod, tāpēc labāk neatstāt to bez uzraudzības staigāt pa māju. Šie dzīvnieki kož īpaši reti. Iekost tie var tikai tad, kad tos kaut kas ļoti nobiedē. Izbiedēts vai neērti jūtošs grauzējs savdabīgi iekliegjas, tādējādi brīdinot, ka tam kaut kas nepatika.

Turēšanas apstākļi un galvenās prasības būrim

Degu ir ļoti aktīvs, tāpēc tam nepieciešams plašs, ērts mājoklis ar papildu slēptuvēm, kurās tas var uzkrāt barības rezerves un veidot ligzdu. Tam lieliski noderēs liels (apmēram 100 cm garš, 30–35 cm plats, 50 cm augsts) būris vai stikla, akvārija tipa tvertne. Vislabāk, ja tā būtu novietota pie sienas, kur nav caurvēja.

Grunts ieteicams izklāt ar speciālām presētām granulām vai rupjām skaidām. Nekādā gadījumā tam nedrīkst izmantot ciedra skaidas, jo to izdalītie tvaiki ir bīstami grauzējam. Izvēloties mājokli un dažādus piederumus, jāizvēlas tādi materiāli, kurus nesabojātu degu asie un spēcīgie zobi. Tāpēc labākais mājoklis šādam grauzējam būtu no stikla vai metāla stieņiem. Kopumā stikla būrim ir vairāk priekšrocību: pirmkārt, no tāda mājokļa degu neizbēgs, izgraužot caurumu ar saviem asajiem zobiem, otrkārt – ir ļoti viegli tādu būri mazgāt, tīrīt un atbrīvoties no nevēlamiem aromātiem.

Tāpat atcerieties, ka jo vairāk slēpņu ir būrī, jo labāk dzīvnieks tajā jūtas. Slēptuves var izgatavot no dabīgiem materiāliem: resnākiem koku zariem, mizas, dobām celmu daļām utt. Tiek uzskatīts, ka brīvā dabā degu statuss ir atkarīgs no ligzdas lieluma, tāpēc pēc dabas šis dzīvnieks ir ļoti darbīgs un talantīgs celtnieks. Tam nolūkam būrī var ielikt dažādus mazus koku zaru gabaliņus, kastītes vai tīru papīru (piemēram, lieliski noderēs mīkstas salvetes), no kuriem tas varēs veidot savu ligzdu. Nekādā gadījumā tam neder avīzes, jo tajās ir veselībai kaitīgas vielas, no kurām dzīvnieks var nomirt. Lai degu būtu nodarbošanās, būrī var ievietot kāpnes vai riteņus, labāk gludus, jo no stieņiem tiem var rasties tulznas.

Tāpat šiem dzīvniekiem ļoti patīk smilšu vannas. Tās ir pavisam vienkārši pagatavojamas – kādā traukā jāiepilda smiltis (vislabāk – paredzētas šinšillām vai citas, pirktas specializētā dzīvnieku preču veikalā) un apmēram 10 minūtes jāļauj degu tajās vārtīties. Tas palīdz tam uzturēt kažokādu tīru un veselīgu. Lai uzturētu tīru un kārtīgu būri, tas jātīra vismaz reizi nedēļā, un, lai izvairītos no papildu netīrības, smilšu vannas ieteicams sākt pirms tīrīšanas.

Barošana

Degu – zālēdāju dzīvnieks. Savvaļas degu mīl sīpolus, saknes un mizu. Atrast šai barībai aizstājēju ir ļoti grūti, tāpēc pamata racionam jābūt veidotam no specializētām barībām, kurās būtu precīzi sabalansēts vitamīnu, minerālvielu un barības vielu daudzums. Degu nepieciešami dzeltenie dārzeņi, piemēram, burkāni, kā karotīna avots. Bez parastās barības obligāti jāpievieno arī siens, tas ir nepieciešams dzīvniekam ne tikai barībai, bet arī ligzdas veidošanai. Ieteicams, lai degu būrī vienmēr būtu speciāli krītiņi grauzējiem, lai, tos graužot, tas varētu nodeldēt priekšējos zobus (grauzējzobi aug visu laiku, tāpēc tie var pāraugt, un tas traucētu dzīvniekam normāli ēst). Barot to vajag divas reizes dienā vienā un tajā pašā laikā.

Tāpat kā ikviens dzīvnieks, degu mīl dažādus gardumus. Dažas saulespuķu sēklas vai daži zemesrieksti dienā tam sagādātu daudz prieka. Nekādā gadījumā degu nedrīkst dot daudz cukura saturošu pārtiku, ļoti saldus augļus vai rozīnes, jo to organisms nespēj pārstrādāt cukuru, un tāpēc var rasties dažādas slimības.

Lai gan savvaļas degu ūdens nav obligāts, turot tos mājās, pārliecinieties, ka mājdzīvniekam ir ūdens, labāk – krāna ūdens, jo degu ir jutīgi pret mutes infekcijām. Ūdenī (ja netiek izmantots speciāls ritenis ar minerālvielām) var iepilināt dažus pilienus minerālvielu, kas nepieciešamas grauzēju organismam. Tikai tādā gadījumā vajadzētu neaizmirst blakus novietot citu trauku ar ūdeni, ja gadījumā degu nepatiktu minerālvielu piejaukums.

Audzināšana

Dažreiz nepieciešams daudz laika un pacietības, kamēr dzīvnieks pierod un sāk uzticēties savam saimniekam. Daži noderīgi padomi, kā pieradināt degu.

Pirmkārt, jācenšas no tiem nebaidīties. Jo biežāk cenšas parādīt, ka pret to izturas draudzīgi un mēģina to maigi pieskarties ar rokām, jo ātrāk dzīvnieks pierod un vairs nebaidās.

Reizēm telpā, kurā atrodas degu būris, vajadzētu ieslēgt radio. Mūzika palīdz ātrāk pierast pie trokšņa un cilvēku balsīm. Tādējādi grauzējs saņems mazāk stresa, saimniekam vai citai personai ieejot telpā.

Tāpat ar degu ir jārunā. Tie, visticamāk, precīzi nesapratīs, ko tam vēlas pateikt, taču laika gaitā tas sapratīs sava saimnieka noskaņojumu un prasības vienkārši pēc intonācijas.

Pārošanās

Degu dzimumbriedumu sasniedz 6 mēnešu vecumā, taču pārot ieteicams vēlāk. Nebrīvē tie parasti vairojas visu gadu (dabā – atkarībā no gadalaika). Mātītes grūtniecība ilgst apmēram 90 dienas. Viņa dzemdē no 1 līdz 10 mazuļiem, bet visbiežāk vienā metienā ir 5–6 mazi degu. Mazuļi piedzimst jau ar kažokādu un atvērtām acīm, tāpēc gandrīz uzreiz pēc dzimšanas spēj patstāvīgi skriet. Tikko dzimuši mazuļi sver apmēram 14 gramus. Pēc metiena tēviņu no mātītes nav nepieciešams atdalīt, jo mazuļus tas nesāpina. Mātīte mazuļus baro ar savu pienu 5–6 nedēļas, taču mazuļus no mātes var atdalīt tikai 8 nedēļu vecumā.